Alergoloģija

Alergoloģija

Alergoloģija ir terapeitiska specialitāte, kuras uzmanības centrā ir slimības, ko izraisa imūnsistēmas pārmērīga reaģēšana vai, vienkāršāk sakot, organisma alerģiskas reakcijas. Alergologi ir šauras specializācijas ārsti, kuri nodarbojas ar alerģijas izraisītu slimību diagnostiku, novērošanu un ārstēšanu. Alergoloģijā bieži specializējas arī pediatri un pulmonologi.

Alergoloģija ir cieši saistīta ar tādiem jēdzieniem kā alergēns un alerģiska reakcija. Alerģijas pamatā ir izmainīta organisma imūnsistēmas reaktivitāte un pastiprināts jutīgums pret noteiktām vielām, kas parastā gadījumā ir nekaitīgas. Alerģijas izpausmes var būt dažādas, piemēram, astma, iesnas, konjunktivīts, atopiskais dermatīts, nātrene, anafilaksija. Par sensibilizāciju vai pastiprinātu jutīgumu pret noteiktu alergēnu liecina palielināta attiecīgās vielas IgE antivielu koncentrācija.

Alergēns ir jebkurš ārējs (organismam nepiederīgs) organisks vai neorganisks savienojums, kura saskare ar organisma imūnajām (aizsardzības) šūnām izraisa tajās iekaisuma signālvielu sintēzi. Šo signālvielu (tostarp histamīna) izdalīšanās rezultātā tiek iedarbinātas imūnsistēmas aizsargreakcijas, kas izraisa visiem labi zināmos alerģijas simptomus: tūsku, apsārtumu, paaugstinātu temperatūru, niezi, izsitumus. Dažkārt alerģiskā reakcija var būt tik spēcīga, ka tā izraisa elpošanas sistēmas darbības traucējumus, tūskas veidošanos rīklē un elpošanas mazspēju. Smagu, dzīvībai bīstamu alerģisku reakciju sauc par anafilaktisku. Šādas reakcijas gadījumā var iestāties asinsrites traucējumi, elpošanas mazspēja un samaņas zudums. Ja anafilaktiskās reakcijas pirmajās minūtēs cietušajam netiek ievadīts adrenalīns, viņa stāvoklis ātri vien kļūst kritisks.

Alerģisko slimību diagnostika var aprobežoties ar medicīnisku apskati un pacienta iztaujāšanu. Alerģiskas reakcijas bieži norisinās ar tipiskiem simptomiem – tādiem kā izsitumi, iesnas, acu apsārtums vai apgrūtināta elpošana (svelpjoša skaņa plaušās izelpas laikā). Tomēr bieži ir nepieciešams arī veikt papildu izmeklējumus un alergoloģiskos testus konkrētā alergēna noteikšanai. Alerģijas primārā ārstēšana ietver maksimālu izvairīšanos no saskares ar alergēnu. Biežāk izmantotie alergoloģiskie testi mēdz būt divu veidu: IgE antivielu noteikšana asinīs un kontaktalergēnu aplikāciju testi. Veicot asins analīzes, ir iespējams noteikt, kādā koncentrācijā organismā ir dažādu veidu IgE antivielas – tostarp tādas, kas reaģē uz ieelpojamiem alergēniem (piemēram, augu ziedputekšņiem) vai pārtikas alergēniem (piemēram, graudaugu produktiem). Šādas analīzes trūkums ir tāds, ka antivielu klātbūtne organismā vēl nebūt nenozīmē to, ka tieši šīs antivielas ir izraisījušas alerģisko reakciju un ir uzskatāmas par pacienta sūdzību cēloni. Kontaktalergēnu aplikāciju testi ir vissvarīgākais izmeklējums kontaktdermatīta diagnozes apstiprināšanai. Lai veiktu testu, pie ādas tiek piestiprināts plāksteris ar konkrēto alergēnu, kas gadījumā, ja alerģija patiešām pastāv, nekavējoties izraisa lokālu iekaisuma reakciju. Kontaktalergēnu testa trūkums ir tā lielā cena un procedūras sarežģītība, toties šis izmeklējums ļauj pārliecinoši noteikt konkrētā alergēna ietekmi uz organismu. Ādas iekaisuma reakcija rodas tikai un vienīgi tad, ja pacientam pret attiecīgo vielu ir hiperjutīgums (alerģiskums).

Alerģisko slimību ārstēšana ir galvenokārt simptomātiska, proti, vērsta tieši uz simptomu mazināšanu. Galvenās zāles, kas atvieglo pacienta stāvokli alerģijas gadījumā, ir antihistamīna preparāti un kortikosteroīdo hormonu (virsnieru hormonu) atvasinājumi. Pirmās paaudzes antihistamīniem piemīt arī nomierinoša, sedatīva iedarbība, tādēļ tie dažkārt tiek lietoti kā miega zāles. Taču populārāki ir otrās paaudzes preparāti, kas neizraisa miegainību. Medikamenti, kas satur kortikosteroīdos hormonus, pārsvarā tiek lietoti lokāli – deguna aerosola, inhalāciju vai krēma formā. Spēcīgāku un sistēmisku reakciju gadījumā var būt indicēti preparāti, kas jālieto tablešu vai injekciju veidā.

Atsevišķos gadījumos var tikt izmantota arī specifiska imūnā ārstēšana (specifiskā imūnterapija (SIT)), kas palīdz neitralizēt organisma pārmērīgo alerģisko reakciju uz noteiktu alergēnu. SIT ietvaros organismā regulāri tiek ievadīts neliels daudzums alerģijas simptomus izraisošā alergēna vai alergēnu maisījuma, pakāpeniski palielinot alergēna koncentrāciju, lai pieradinātu organismu pie attiecīgā alergēna un ar laiku samazinātu jutīgumu pret to. SIT var tikt nozīmēta pacientiem, kuriem (1) ir diagnosticēta anafilaksija, alerģiskais rinīts, rinokonjunktivīts vai astma, ko izraisa no IgE atkarīga alerģija, (2) nav kontrindikāciju alergēnspecifiskās ārstēšanas izmantošanai, (3) iepriekš nav bijis problēmu ar ārstēšanas shēmas ievērošanu. SIT var veikt tikai kompetents speciālists, kurš ir ieguvis atbilstīgu izglītību. Ārstēšana tiek pārtraukta, ja ārsts uzskata, ka divu gadu laikā kopš terapijas sākuma nav sasniegts vērā ņemams rezultāts, izanalizējot simptomu biežumu un smagumu, saasināšanās reižu skaitu, nepieciešamību izmantot ārstnieciskus preparātus un dzīves kvalitātes izmaiņas, salīdzinot stāvokli pirms terapijas un tās laikā.

Pakalpojumi:

    • Vizīte pie alergologa

      12 klīniku

      Alergologs ir iekšķīgo slimību ārsts, kura specializācijas joma ir alerģijas un organisma hiperjutīguma reakciju izpausmes. Pirmkārt, alergologa uzmanības centrā ir imūnsistēmas reakcijas, ko izraisa elpceļu, ādas un gremošanas sistēmas nonākšana saskarē ar alergēniem, piemēram, iesnas, klepus, izsitumi, zarnu trakta darbības traucējumi u.c. Pirmā apmeklējuma laikā alergologs parasti veic pacienta apskati, nosūta uz nepieciešamajiem alergēnu testiem un vajadzības gadījumā sāk ārstēšanu.