Sporta medicīna

Sporta medicīna

Sporta medicīna ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar sporta traumu profilaksi, izpēti un ārstēšanu. Sporta ārstu kompetencē ir arī viss, kas saistīts ar dopinga lietošanu un cīņu pret to. Sporta ārsti pēta, ārstē un uzrauga veselības traucējumus, kas saistīti ar fizisku slodzi. Regulāras veselības pārbaudes ir ikviena sportista veselības aizsardzības un saglabāšanas ķīla neatkarīgi no tā, vai viņš darbojas profesionālajā vai amatieru sportā. Sporta ārsti var ieteikt nepieciešamos izmeklējumus un procedūras, lai nodrošinātu slodzes optimālu atbilstību veselības stāvoklim. Sporta ārsti sniedz konsultācijas par veselības atjaunošanu pēc traumām, lai sportists pēc iespējas ātri varētu atsākt treniņus, taču vienlaikus nekaitētu savai veselībai. Visizplatītākās sporta traumas ir muskuļu sastiepumi un plīsumi, un nereti šīs traumas ir saistītas ar pārslodzi treniņu laikā. Sportošanas laikā visbiežāk tiek traumētas potītes, kājas īkšķu zona un ceļgali. Pārslodze var izraisīt, piemēram, hondromalāciju („skrējēja celi”), hronisku tendinītu („lēcēja celi”), kā arī Ahileja cīpslas tendinozi un plantāro fascītu.

Pieņemšanā pie sporta ārsta tiek izvērtēta sportista treniņu slodze un pēc tam sniegti norādījumi par veselīgu uzturu un ieteikumi veselības atjaunošanai. Sporta medicīnas izmeklējumi līdztekus ārsta apmeklēšanai ietver arī dažādu ķermeņa parametru mērījumus un izmeklējumus, piemēram, elektrokardiogrammu un spirogrāfiju jeb plaušu funkciju izmeklējumu. Asins analīzes ļauj novērtēt gan organisma veselības vispārējo stāvokli, gan ar sportošanu saistītos riskus. Pamatojoties uz slodzes testa rezultātiem, ir iespējams izveidot precīzu treniņu plānu. Ja nepieciešams, sporta ārsts izsniedz medicīniskās izziņas sportistiem, treneriem, sporta federāciju funkcionāriem un sacensību organizētājiem.

Slodzes testu var veikt, izmantojot veloergometru, skriešanas celiņu vai airēšanas ergometru. Slodzes testa laikā slodze tiek pakāpeniski palielināta ar 2−3 minūšu intervālu, līdz ir sasniegts sirds un asinsvadu sistēmas maksimālais noslogojums. Katrā slodzes etapā tiek veikti asinsspiediena, pulsa un elpošanas frekvences mērījumi. Augstas klases sportistiem tiek mērīts arī pienskābes jeb laktāta līmenis asinīs, lai noteiktu anaerobā un aerobā metabolisma robežas un uz to pamata sniegtu precīzus ieteikumus par treniņu procesu. Kardiopulmonālais slodzes tests ļauj detalizētāk izmeklēt sportista veselību. Kardiopulmonālā slodzes testa laikā var noteikt maksimālo skābekļa daudzumu, kādu spēj asimilēt organisms. Dažādos laikos veiktu slodzes testu rezultātu salīdzinājums rada iespēju sekot sportista attīstībai un treniņu efektivitātei.

Izplatītākās sporta traumas

Traumu biežums un lokalizācija ievērojami atšķiras atkarībā no sporta veida. Visvairāk traumu gūst tā dēvētā kontaktsporta, piemēram, boksa un brīvās cīņas, pārstāvji. Viņu vidū visizplatītākās traumas ir sasitumi, brūces un ceļgalu savainojumi. Visai traumatiski ir arī komandu sporta veidi – amerikāņu futbols, hokejs, futbols un basketbols. Šajos sporta veidos prevalē tādas traumas kā sasitumi, pēdas un ceļa locītavu savainojumi, kā arī plecu un pirkstu traumas. Slēpotāji un slidotāji bieži gūst augšējo ekstremitāšu lūzumus un galvas traumas. Līdztekus traumām risku sportistu veselībai rada arī ilgstošas pārslodzes izraisīti locītavu bojājumi.

Laterālais epikondilīts jeb „tenisista elkonis” parasti rodas no pārslodzes, kas izraisa cīpslu iekaisumu vietā, kur tās ir nostiprinātas pie pleca kaula izauguma. Laterālais epikondilīts izpaužas lokālu sāpju, projicētu sāpju vai ierobežota elkoņa locītavas kustīguma veidā. Visbiežāk šī slimība piemeklē tenisistus (kā arī līdzīgu sporta veidu, piemēram, badmintona, skvoša u. c. pārstāvjus).

Hamstringa sindroma gadījumā diskomforts un sāpju sajūtas bieži rodas gurnu aizmugurējos muskuļos, taču var projicēties arī augšstilbu un cirkšņu zonā. Hamstringa sindroms visbiežāk skar skrējējus un futbolistus.

Ceļa locītavas meniska bojājumi visbiežāk rodas futbolistiem un basketbolistiem, kā arī tenisistiem un kalnu slēpotājiem. Ceļa locītavas menisks ir skrimšļu starplika, kas iešanas, skriešanas un lēkšanas laikā locītavā pilda amortizatora lomu. Visizplatītākie ir ceļa locītavas iekšējā (mediālā) meniska bojājumi.

Amenoreja un osteoporoze

Sievietes, kuras nodarbojas ar sportu, jo īpaši, sasniedzot pusmūža gadus, bieži skar amenoreja jeb menstruāciju iztrūkums. Šī problēma palielinās proporcionāli sportošanas intensitātei. Amenorejas cēlonis sportistēm ir izmainītais sievišķo hormonu līmenis, kā arī nepietiekamais ķermeņa svars un zemais tauku saturs organismā. Amenorejas profilakse ir īpaši svarīga gados jaunām sportistēm, lai nepieļautu turpmākās sekas, kas saistītas ar hormonāliem traucējumiem (tostarp mugurkaula kaulaudu osteopēniju).

Pakalpojumi:

    • Vizīte pie sporta ārsta

      10 klīniku

      Sporta ārsts ir ārsts, kura specializācija ietver ar sportu saistītu slimību, traumu un citu veselības problēmu diagnostiku, ārstēšanu un uzraudzību. Sporta ārsta darbības laukā ir gan profesionālu sportistu, gan sporta amatieru konsultēšana un ārstēšana. Ja nepieciešams, sporta ārsts veic slodzes testu, ar kura palīdzību iespējams novērtēt sportista fizisko izturību (spēju izturēt slodzi) un varbūtējos kardiovaskulāros riskus. Balstoties uz izmeklējumu un analīžu rezultātiem, sporta ārsts palīdz izstrādāt piemērotu slodzes un treniņu plānu, kā arī konsultē par traumu profilakses un rehabilitācijas jautājumiem. Savlaicīga konsultēšanās ar sporta ārstu palīdz izvairīties no pārslodzes izraisītām traumām un nopietniem veselības traucējumiem.