Ortopēdija

Ortopēdija

Ortopēdija ir ķirurģijas nozare, kas nodarbojas ar balsta un kustību sistēmas bojājumu, iedzimtu defektu, dažādu slimību un to izraisīto defektu diagnostiku un ārstēšanu. Turpmāk tiks aprakstītas izplatītākās ortopēdiskās problēmas – locītavu slimības, muguras problēmas, traumas, pārslodzes izraisīti bojājumi, kā arī ar kājām saistītās problēmas – un to novēršanas metodes.

Locītavu slimības

Locītavas bojājošu slimību rezultātā locītavu dobumā var rasties iekaisums un palielināties šķidruma daudzums, kas savukārt izraisa locītavu sāpes un ierobežo to kustību diapazonu. Noteiktu indikāciju gadījumā ir iespējams veikt locītavas punkciju (caurduršanu), lai atbrīvotu tās dobumu no liekā šķidruma. Šo procedūru var apvienot arī ar intraartikulārām injekcijām, lai (tās pašas procedūras laikā) ievadītu locītavā nepieciešamās zāles.

Vairumu problēmu, kas saistītas ar pleca locītavām, izraisa apkārtējo cīpslu, saišu vai locītavas somiņas sinoviālās membrānas bojājumi. Bojājumu rezultātā var rasties, piemēram, cīpslas iekaisums vai pat plīsums. Daži no varbūtējiem cēloņiem ir muskuļu novājināšanās vai nepietiekama izmantošana, pārslodze vai trauma.

Vecāka gadagājuma cilvēkiem balsta un kustību sistēmas problēmas visbiežāk ir saistītas ar sāpēm ceļgalos. Pārsvarā to cēlonis ir osteoporoze vai locītavu nodilums. Artrozes gadījumā bojājumi un iekaisums rodas visā locītavā. Ja ceļa locītavu ir skārusi artroze, vispirms noārdās ceļa locītavas cīpslas, bet pēc tam notiek izmaiņas apkārtējos audos. Šādā situācijā vispirms tiek izmantota konservatīva ārstēšana – dažādi ārstnieciski preparāti, tostarp pretsāpju līdzekļi, kā arī fizioterapija. Ja bojājumi ir nopietni, var būt nepieciešama locītavas endoprotezēšana, respektīvi, aizstāšana ar mākslīgu protēzi.

Artroze var attīstīties arī gūžas locītavās, un tās ārstēšanas metodes ir līdzīgas kā ceļa locītavu gadījumā. Nepieciešamību pēc locītavas aizstāšanas ar endoprotēzi var radīt ne tikai artroze, bet arī, piemēram, kritiena izraisīts lūzums.

Taču problēmas, kas saistītas ar gūžas locītavām, var piemeklēt ne tikai pieaugušos. Gūžas locītavu displāzija ir viens no biežāk sastopamajiem iedzimtajiem defektiem. Problēmas cēlonis ir nenobriedusi gūžas locītava un tā rezultātā – pietiekami neattīstīta locītavas bedrīte un gūžas kaula galviņa. Jo agrāk šī slimība tiek konstatēta, jo mazāk laika prasa ārstēšana un labāki ir tās rezultāti. Tādēļ visi jaundzimušie tiek pārbaudīti, lai pārliecinātos par šīs slimības neesamību.

Muguras problēmas

Aptuveni četri cilvēki no pieciem savas dzīves laikā vismaz vienu reizi sūdzas par muguras sāpēm. Visbiežāk problēmas skar muguras lejasdaļu. Muguras sāpju iemesli mēdz būt ļoti dažādi – vājš muskuļu tonuss, liekais svars, smaga fiziskā slodze, dzīvesveids, muskuļu slimības, traumas. Traumu un smagas fiziskās slodzes rezultātā var nobīdīties mugurkaula starpskriemeļu diski, piespiežot nervus un izraisot stipras sāpes. Šāda slimība, kas ir pazīstama kā radikulīts, visbiežāk atgriežas arī pēc primāras izārstēšanas. Parasti stāvokļa uzlabošanai pietiek ar izmaiņām dzīvesveidā (treniņiem, ergonomiskām darba pozām u. tml.), pretsāpju līdzekļiem, muskuļus atslābinošiem preparātiem un masāžu. Smagākos gadījumos, piemēram, ja veidojas ķermeņa apakšdaļas vai kāju paralīze, ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Traumas un pārslodzes izraisīti bojājumi

Biežuma ziņā otrajā vietā starp traumatiskas izcelsmes slimībām ir dažādu ceļgala iekšējo struktūru, piemēram, meniska vai krustenisko saišu plīsumi. Locītavu problēmu lokalizēšanas, diagnostikas un ārstēšanas nolūkā bieži izmanto procedūru, kuru sauc par artroskopiju un kuras laikā locītavā pa nelielām, iegrieztām atverēm tiek ievadīta kamera un nepieciešamības gadījumā (piemēram, lai novērstu problēmu) arī citi instrumenti.

Traumas – jo īpaši gados jaunu cilvēku un sportistu vidū – var izraisīt papēža cīpslas jeb Ahileja cīpslas plīsumu, kura specifiskākā pazīme ir nespēja nostāties uz pirkstgaliem. Ahileja cīpslas plīsums rada nepieciešamību pēc ķirurģiskas operācijas. Ja trauma ir svaiga, cīpsla tiek sašūta, savukārt senākas traumas gadījumā viena no iespējām ir cīpslas plastiskā atjaunošana. Retos gadījumos ir iespējamas arī konservatīvākas ārstēšanas metodes, piemēram, ģipša vai speciālas ortozes izmantošana.

Izmežģījumiem, kritieniem un citām traumām, kas saistītas lielākoties ar sportu, ir pakļautas arī potītes. Šīs kājas daļas saišu sastiepumi un plīsumi ir ļoti izplatīti.

Viena no īpatnējākajām slimībām, kuras biežākie cēloņi ir pārslodze vai traumas, ir karpālā kanāla sindroms, kas lielākoties skar sievietes vidējos gados. Šo sindromu izraisa karpālā kanāla sašaurināšanās plaukstas pamatnē, kā rezultātā kanālā esošais nervs ir pakļauts pastāvīgam spiedienam. Simptomi ir sāpes plaukstas pamatnē un plaukstā, ko papildina īkšķa un tam tuvējo pirkstu tirpšana un jutīguma zudums. Bieži vien labus rezultātus var iegūt ar konservatīviem līdzekļiem (atpūtu, ortozēm, fizioterapiju), tomēr sarežģītākos gadījumos var būt nepieciešama arī operācija.

Vēl viena ar plaukstām saistīta slimība ir Dipijtrēna kontraktūra, ko izraisa plaukstas fascijas sabiezēšana un saīsināšanās (plaukstas aponeiroze), kā arī viena nav vairāku pirkstu saliekšanās. Visbiežāk bojājumi skar 4. un 5. pirkstu. Slimībai progresējot, pamazām samazinās pirkstu kustīgums, līdz tie kļūst pavisam saliekti un nekustīgi. Tiek uzskatīts, ka šī slimība ir saistīta galvenokārt ar iedzimtību, taču tās rašanās risku palielina smēķēšana, alkohola lietošana, reimatoīdais artrīts, traumas un smaga fiziskā slodze. Diemžēl, lai arī šīs slimības simptomus ar dažādām metodēm iespējams atvieglot, tos nevar novērst pilnībā.

Problēmas, kas saistītas ar kājām

Viena no biežākajām problēmām, kas skar pēdu, ir īkšķa deformācija jeb hallux valgus – īkšķa sānu kauliņa izspiešanās un īkšķa novirzīšanās uz iekšpusi. Šīs problēmas cēlonis ir pie kājas īkšķa esošo un to balstošo muskuļu atslābšana. Īkšķa piespiešanu pie blakus esošā pirksta vai uzbīdīšanos uz tā var izraisīt, piemēram, ļoti šauru vai nepiemērota izmēra apavu valkāšana. Lai šo slimību ārstētu, tās sākumstadijā bieži pietiek ar masāžu, ortožu valkāšanu, ultraskaņa vai elektriskā lauka terapiju, bet smagākos gadījumos ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Plakanā pēda ir iedzimta vai iegūta pēdas deformācija, kam raksturīga pēdas garenvelves vai šķērsvelves nolaišanās. Tās cēlonis var būt nervu vai muskuļu slimības, kā arī nepiemērotu apavu valkāšana. Plakanā pēda bieži nekādas neērtības nesagādā, taču pēdas pārslodze un nogurums var izraisīt arī sāpes. Jāņem vērā arī tas, ka maziem bērniem līdz noteiktam vecumam neesošs pēdas pacēlums ir pilnīgi normāla parādība. Pareizu pēdas velvju attīstību veicina, piemēram, staigāšana basām kājām un īpaši vingrinājumi.

Līdzīgi kā plakanā pēda līdz noteiktam vecumam normāla parādība arī „x” vai „o” veida kāju izliekums. 2−3 gadu vecumā izveidojas neliels „x” veida izliekums, un tikai skolas vecumā bērna kājas vairāk vai mazāk iztaisnojas. Taču nopietnas deformācijas gadījumā noteikti ir nepieciešama ortopēda konsultācija.

Pakalpojumi:

    • Mugurkaula laminektomija

      4 klīnikas

      Mugurkaula kanāla laminektomijas operācija jeb vaļējā dekompresija ir ķirurģiska procedūra, kuru veic jostas radikulīta, muguras skriemeļu trūces un spinālās stenozes gadījumā. Operācijas laikā tiek samazināts spiediens uz mugurkaula kanālu, atbrīvots iespiestais nervs, iespēju robežās atjaunota mugurkaula ass. Indikācijas šādas operācijas veikšanai pastāv tad, ja konservatīva ārstēšana (ārstnieciski preparāti un fizioterapija) nepalīdz novērst pastāvīgas sāpes, kuras apgrūtina staigāšanu un izraisa kāju vājumu un tirpšanu. Spinālā nerva iespiešana var izraisīt arī urinācijas un defekācijas problēmas, un šādā gadījumā parasti ir nepieciešama steidzama operatīvā ārstēšana. Celties no gultas pacienti drīkst jau nākamās pēcoperācijas dienas vakarā, taču saudzējošs režīms ir jāievēro vēl 4−6 nedēļas.

    • Vizīte pie ortopēda

      193 klīnikas

      Ortopēds ir ķirurģijas specialitātes ārsts, kurš nodarbojas ar akūtu un hronisku balsta un kustību sistēmas (skeleta, kaulu, locītavu, saišu, cīpslu un muskuļu) slimību diagnostiku, uzraudzību un ārstēšanu. Pirmā apmeklējuma laikā ortopēds parasti veic pacienta apskati, izsniedz nosūtījumu uz nepieciešamajiem izmeklējumiem un analīzēm. Ortopēds sniedz arī ieteikumus par kaulu, locītavu un muskuļu slimību profilaksi vai turpmāko ārstēšanas procesu.